Iespēju atdarināšana, PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!


Mimētiskā tradīcija: spriedzes momenti tās interpretācijā

Taču tās aktualitāte ir saistīta ne tikai ar daudziem viedokļiem par mimēzes jēdzienu, jo tāda ir gandrīz visu filosofijas jēdzienu situācija. Mimētiskajai tradīcijai piemīt tāds kā gangsteru sižetu šarms.

Tā pēc sava risinājuma atgādina spriedzes filmu. Tāpēc mūsu kultūrā, kas aizraujas ar asiem sižetiem, mimēze ir apdzīvota tēma. Mimēze ir saistīta ar zināma veida vardarbību: dažos tās apgabalos figurē pat slepkavība. Šis mimēzes iespēju atdarināšana pieder Un pirmavots oriģināla nozīmē iespēju atdarināšana nodzēsts, likvidēts. Taču, lai to īstenotu, jālieto spēks, izdzēšana nenotiek dabiski. Šis process prasa vardarbību.

Freids apzīmē šo procesu ar izstumšanas jēdzienu, liecinot par zināmu varas klātbūtni. Līdz ar to tiek izjauktas objekta un attēla attiecības, mēs nokļūstam zonā, kurā figūras bez mitas grūstas un ieņem cita citas vietu.

iespēju atdarināšana

Shematiski to precīzi attēlo čehu izcelsmes lingvistiķis Romāns Jākobsons: atdarināšanas process līdzinās figūru ķēdei, kuras daļas izvietotas vertikālā līnijā, taču nav stingi savienotas, tāpēc kustas un periodiski stājas viena otras vietā.

Turklāt, kā spriedzes sižetam iespēju atdarināšana, mimēze ir intriģējoša tēma: tā provocē pirmavota meklējumus. Atrast zudušo objektu, saprast, kas ir atdarinājuma ķēdes sākumā - šīs ir situācija, kas prasa uzmanīgu izmeklēšanu.

Jautājums ir: kura realitātes daļa ir tikusi aizstāta ar attēlu? To noskaidrot nav viegli, jo attēlam ar attēlojamo nav ciešas saites.

iespēju atdarināšana

Mimētiskā tradīcija atgādina trilleri, kurā laiku pa laikam kaut kas tiek brucināts, taču pilnībā sagrauts netiek. Kā amerikāņu kino, galvenais varonis vienmēr izdzīvo, tam piemīt gandrīz pārcilvēciska spēja izvairīties no nāves. Tas, kas izdzīvo, ir pirmavots - atdarinātais.

iespēju atdarināšana

Tas vienmēr tiek saglabāts, jo ema binārās iespējas manipulācijas notiek attēlojuma zonā, neizmainot to realitātes daļu, kura tiek attēlota Platons, Septītā vēstule, C : apļa ideja necieš no tā, ka apļa zīmējums tiek izdzēsts vai, piemēram, saplēsts. Attēlojumam nav atgriezeniskās saites ar attēloto.

iespēju atdarināšana

Turklāt mimēzes konstrukcija Atdarinājuma uzbūve ir sabrukusi: ja klasiskā atdarināšana ir pārskatāma kā caurspīdīga divu stāvu ēka, iespēju atdarināšana iespēju atdarināšana stāvā atrodas tas, kas tiek apzīmēts, un otrajā - tas, kas apzīmē šo pirmo stāvu, tad vēlāk šāda redzamība iespēju atdarināšana. Modernā mimēze drīzāk līdzinās audeklam, aiz kura kaut kas atrodas, taču ir aizklāts un nepadodas atklātībai; vai arī - nogrūsts pagrabam pielīdzināmā telpā, kurai nav piekļuves. Šis ir Platona uzstādījums: viņš uzsver, ka būtu neadekvāti pakļaut atklātam vērojumam īsto realitāti.

Viņš uzskata, ka realitātes sašķelšanās notiek mimēzes dēļ un no tās pēc iespējas jāizvairās, lai nepazeminātu pirmējo objektu. Atdarināšanu Platons apraksta kā krītošu hierarhiju: amatnieks, darinot atgultni, vēro atgultnes ideju; mākslinieks, attēlojot atgultni gleznā, vēro amatnieka darinājumu.

Bet skatītājs, vērojot gleznu, redz atdarinājumu trešajā pakāpē: ideja-atgultne-attēls. Platons šīs trīs pakāpes zīmē citu par citu zemāku. Ideja ir visaugstākā, bet attēls atrodas uz trešās, viszemākās pakāpes - tātad kritušā stāvoklī Platona mimēze līdz ar to ir mākslīga.

Autors nemitīgi atgādina, ka tas, ko mēs redzam, nav īsts.

Atdarināšana un lomu spēles mazuļa otrajā dzīves gadā

iespēju atdarināšana Ar šo pieeju kādu brīdi aizrāvās Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris, piemēram, izrādē Brīvais kritiens, kur skatītājam tiek vairākkārt norādīts, ka viņš atrodas teātrī un skatās izrādi, ka tā nav iespēju atdarināšana.

Platons kritiski izturas pret mimēzi un mēģina no izraidīt no ideālās valsts, jo mimēzes situācijā attēla tuvība realitātei ir melīga, līdz ar to mimēze ir amorāla un pilsoņiem neiesakāma. Aristotelis nav tik jūtīgs uz melu un patiesības atšķiršanu kā Platons, viņš atļauj attēlam melot: tas, ka attēls padara attēlu skaistāku nekā īstenība, izskaistina reālo, nav grēks. Taču Platons akcentē, ka attēlojums ir atšķirīgs no pirmavota.

Tas atšķiras no tās realitātes daļas, kuru tas atdarina.

Abonē letonika.lv un uzzini vairāk!

Šo tēmu interesanti ilustrē Renē Magrits - mākslinieks glezno olu, taču uz audekla parādās putns; citur sievietes ķermenis iespēju atdarināšana putna ēnu, koka siluets met pīpes ēnu. Realitātes un attēla atšķirība Platonam nebūt nav niecīga. Platonu neinteresē arī fakts, ka attēls skata priekšmetu tikai no viena skatu iespēju atdarināšana, kas bija kubisma problēma - fakts, ka attēls realitāti rāda nepietiekoši, ka tam trūkst jaudas.

Platons rīkojas radikāli: iespēju atdarināšana atšķirības jēdzienu viņš norāda uz attēla nespēju attēlot.

iespēju atdarināšana

Taču te runa ir tikai par kādu realitātes daļu - par augstāko realitāti. Akluma estētika. Mimētiskās paslēpes Kaut arī Platons mimēzi kritizē, citur tekstos viņš uzstāj uz mimēzes omnipotenci.

iespēju atdarināšana

Augstākā un pirmējā realitāte no mūsu acīm slēpjas. Mēs netiekam klāt pie šīs realitātes, tāpēc pasaule ir pastāvīgi mimētiska un nekas neizbēg no atdarināšanas. Realitāte tās augstākajā pakāpē nepadodas tiešam vērojumam. Šim otrajam Platona mimēzes traktējumam atbilst t. Platons neiedziļinās apcerē, vai ēnas patiešām līdzinās figūrām, kuras met ēnu uz alas sienas.

  1. Interaktīvās apmācības disks - Bioloģija klasei
  2. Taču dažādās valodās dzīvnieku skaņas atdarina citādi.
  3. Atdarināšana un lomu spēles mazuļa otrajā dzīves gadā
  4. Atdarināšanas spēle Foto: Shutterstock Atdarināšanas spēle būs lieliska, lai nodarbinātu mazākus bērnus, sākot no divu gadu vecuma.
  5. Avots: www.

Gūsteknis, kurš tiek izvests no alas, apbžilbst un atgriežas alā apdullis. Mēģinājums iespēju atdarināšana augstāko realitāti bez pastarpinājuma gurdina acis. Platona jautājums ir: vai vispār mēs varam pieredzēt tīru realitāti?

Un atbild, ka izvairīties no mimēzes mēs varam par īslaicīga akluma cenu.